Ernests Aistars
Savā Zemē

Romāns.
"Veigli ietvīcis saulrieta sārtums plētās mākoņos. Klusas kā aizsapņojušās līduma malā stāvēja kāpu priedes. Tepat lejā aiz kāpas, sīkus vilnīšus liedaga smiltīs ritinādama, pati ar sevi runādamās, čukstēja jūra.
Jābeidz, sprieda Klāvs izdzītas vagas galā. Bija gan nodomājis visu gabalu apvērst vēl šodien. Nekā. Rīt turpat vai visu cēlienu līdz pat brokastīm iznāks vēl dzīties. Nav kā iekoptā druvā. Ar spīļu arklu tādā līdumā pēdu pa pēdai vien tik uz priekšu var lauzties."

First Previous Next Last