Rasma Aizupe
Sešpadsmit Gadi Sibirijā

Rasma Aizupe savā atmiņu grāmatā galvenā kārtā tēlo notikumus no personīgās pieredzes, kad viņa 1941. gada 14. jūnijā deportēta no Rīgas kopā ar daudziem sabiedriskiem un citiem Latvijā pazīstamiem darbiniekiem. Ar daudziem tā iepazīstas izsūtījuma gaitās. Lasītājs kopā ar viņu izstaigā Sibirijas taigu un tundru līdz pat polārajam lokam un ziemeļu ledus okeānam.
Seko viņas pārdrošā, neatļautā atgriešanās dzimtenē, kur to sagaida vajāšana, bēguļošana un cietums. Ieslodzījumā viņu pārvieto no vienas kameras uz otru un raibā virknē viņa iepazīstas ar noziedzniecēm, slepkavām un aiz polītiskiem iemesliem apcietinātām personām. Pēc čekas tiesneša Rīgā, Reimersa ielā piespriestā soda par pārbēgšanu no Sibirijas Rasmai 30 mēneši jāpavada Gorkijas koncentrācijas nometnē, un tad atkal jāatgriežas uz Sibiriju - "putna brīvībā"...
Taigā kopā ar māsu Ilgu viņa kļūst par "saimnieci". Mūža meža vidū pēkšņi sāk augt kartupeļi, tomāti, kladzina baltās vistiņas un ikvienā solī seko siventiņi. Viņas var pārdot savus ražojumus citiem, pat vietējiem iedzīvotājiem. "Trakās latvietes," tā viņas iesauc vietējie.
Beidzot notiek negaidīts pagrieziens Kremļa rīcībā un izsūtītiem ļauj atgriezties dzimtenē. Bet to, kas atgriežas, ir jau daudz mazāk nekā agrāk aizvesto… daudzi atraduši savas mūžīgās mājas vietas tālajā un svešajā Sibirijā, tās mūžu mežos, vergu nometnēs un tundras ledus un sniega klajumos.

First Previous Next Last