Indra Gubiņa
Ar Diviem Punktiem Teikums Nebeidzas

Stāsti.
Ar diviem punktiem teikums nebeidzas.
Atspīdumi.
Viens stars.
Pavasaris un vārds.
Vēstules gleznotājam.
Ar diviem punktiem teikums nebeidzas. "Istabas puskrēsla un klusums kā divas aukstas rokas lēni un smagi žņaudz mani, ne tikai elpu, bet mani visu. Vai katru vakaru te ienācu, bet atkal izbēgu. Aizvēru durvis, it kā tās varētu nosargāt no atmiņām, no vientulības un no rūgtuma. Šovakar paliku stāvam, sākumā pie pašām durvīm, tad pavirzījos tālāk, līdz apsēdos.
Mēģinu sakārtot domas. Nelīdz ne miers, ne rāmums, ne labā apņemšanās par viņu nedomāt, manī atkal skatās Dians acis! Savādi, ka neredzu neko citu, tikai šīs acis, kas puskrēslā gail kā divas ogles, biedinoši un aicinoši reizē.
Nē Dina, es tev līdz neiešu. Domās saku un klausos klusumā. Krēsla sabiezējusi, gaisma liekas nemierīga. Sēžu un stingri skatos uz Ivara galdu."

First Previous Next Last