Ivande Kaija
Sfinga

Atzīt Ivandes Kaijas, šīs inteliģentās latviešu rakstnieces, darbus reiz nozīmēja tikpat daudz kā atzīt grēku. Un taču retais atturējās no grēka lasīt viņas pārdrošo domu un problēmu bagātos romānus.
Asā patiesības tajos atklājas sievietes un vīrieša daba un attieksmes, laulības dzīve, sabiedrība un tās konvencionālie meli.
Romāns Sfinga ir Ivandes Kaijas mākslinieciski gatavākais, atziņās bagātākais, rakstura zīmējumā spilgtākais un interesantākais darbs.
Skaistā, untumainā, dzīves un laimes alku kārā, dzīvības dziņu pārpilnā un dzīves cīņu nenokausējamā Omula Gauja ir šī romāna sfinga, kuras mīklas atminējums ir - mīlestība, ko Ivande Kaija sapratusi kā abu pretējo dzimumu harmonisku miesas un gara apvienojumu, kā dzīvības prieku, kā pašu dzīvi, kuru mīlētājs vīrietis un sieviete rada savā kopmūžā.
Spilgta rakstura pretstatā rakstniece nostatījusi Omulai pretī trauslo, smalkjūtīgo un iejūtīgo Līliānu Mētru, kuras abas vieno ilgas pēc īstas mīlestības un griba dzīvot, sekojot savai iekšējai pavēlei: - būt patiesai.
Viņas abas ir kā divi elementāri spēki: uguns un ūdens, kas tiecas pēc trešā elementārā spēka - mīlestības.
Rakstniece izbīda savas abas varones no skolas sola pasaulē un ļaudīs un rāda, ka sabiedrība, audzināšana, vīrieša divējāda morāle, konvencija, pienākuma spaids, iedomu sapņi un sevis aizliegšana īstajam cilvēkam liedz būt patiesam un sakropļo cilvēka dvēseli.
Sfinga kļūst par apsūdzību pret sabiedrību, par saplosītās dvēseles protesta kliedzienu.
Rakstniece dramatiski kāpinājusi situācijas, dvēseles konfliktus, mīlētāju maldu gaitas no daudziem pie viena, pie īstā, likdama nonākt pie atziņas, ka arī bez mīlestības dzīvei ir sava vērtība un nozīmīgums, ka jāprot dzīvot arī bez mīlestības, bet maldu pārvērst par dzīvi, par savu likteni - ir apgrēcība.

First Previous Next Last