Vladimirs Kaijaks
Nemiera Sirdis

Kamēr laba daļa patreizējo rakstnieku dzimtenē veltī pūles sociālās celtniecības un labu cilvēcisku attiecību veicināšanai, Vladimiram Kaijakam ir valdzinājums pievērsties dabai, tās parādībām dažādos gada laikos un dzīvajai radībai laukos un mežos. Viņam patīk tēlot aizmirstas, cilvēku neskartas vietas, kā stāstā Kraukļa valstība, ap kuŗu arī saistās senlaicīgi mīlestības notikumi.
Stāsts Sātans risinājas nesenajā pagātnē, kad Latvijas mežos vēl slēpās pēc Otrā pasaules kaŗa palikušie partizāni. Galvenais uzsvērums tomēr ir kāda suņa dabā un liktenī, dz;ivnieka nespējā saprast dīvainās cilvēku attiecības, kuŗas nedod nekādu pieturas punktu laba un ļauna vērtējumam, un noved pie dzīvnieka neuzticības cilvēkam.
Pēdējais stāsts krājumā - Sieva aptveŗ sarežģītus un nomaļam vērotājam it kā nesaprotamus notikumus mākslinieka mūžā, kas pamazām top akls. Redzes spējas zaudēšana spiež viņu meklēt apmierinājumu radīšanas alkām māla veidojumus - vienīgajos mākslas darbos, kuŗu skaistumu viņš vēl var apjaust ar rokām. Paralēli risinātais mīlestības stāsts sniedz aizkustinošu paraugu cilvēku attiecībās, raksturīgus psīcholoģiskus momentus. Arī šajā stāstā, tāpat kā iepriekšējos, ir pa pilnam vērtīgi noskatītu dabas dabas ainavu - šoreiz dienvidos Visu Vēju ciemā, kur kalnu grēdas mijas ar jūŗas zilumu."

First Previous Next Last