Alfreds Dziļums
Celmenieki

Romāns.
"Lielais Sūnekļa purvs gulēja pār celmenieku ļaudīm kā nenovēršams lāsts. Kroplas priedītes, izkurtējuši alkšņi un sūnainas, nīkuļotājas egles, ar sarkani rudām skujām, bezpalīdzīgi šūpoja pusdzīvos zarus, lūgdamās debesu žēlastību. Bet mākoņi nekad neaizslīdēja Sūnekļa purvam gaŗām. Pavasaŗos saule strauji izkausēja kupenas, steigšus atvēra avoksnājus un tumšos akačus. Ne aizaugušie grāvji tos spēja uzņemt, ne aizsērējusī Sūnupe. Vasarās dūņainie atvaroi gulēja lēzenajos krastos ar viltīgām, zaļganpelēkām acīm. Pēc ilgstoša lietus rāvainie ūdeņi izkāpa no dziļajām gultām, noslīcinot celmenieku darbu un cerības."

First Previous Next Last